Ūdensnecaurlaidīgi savienotāji ir svarīgi blīvējuma komponenti elektroniskajās ierīcēs, un to veiktspēja tieši ietekmē ierīces uzticamību un kalpošanas laiku. Materiāla izvēle ir galvenais faktors, kas nosaka ūdensizturīga savienotāja ūdensnecaurlaidības pakāpi, laika apstākļu izturību un mehānisko izturību. Pašlaik parastajos ūdensnecaurlaidīgajos savienotājos tiek izmantoti šādi materiāli.
Korpuss parasti ir izgatavots no augstas -stiprības inženiertehniskās plastmasas vai metāliem. Inženierplastmasa, piemēram, neilons (PA), polikarbonāts (PC) vai šķidro kristālu polimērs (LCP), piedāvā izcilu izolāciju, izturību pret koroziju un vieglas īpašības, padarot tās piemērotas zemas{2}} līdz vidējas{3}}intensitātes vidēm. Neilons tiek plaši izmantots tā izcilās nodilumizturības un ķīmiskās izturības dēļ, savukārt polikarbonātu bieži izmanto savienotājiem, kuriem nepieciešama redzamība, jo tas ir ļoti caurspīdīgs un triecienizturīgs. Lietojumprogrammām, kurām nepieciešama lielāka izturība, piemēram, rūpnieciskām vai āra iekārtām, biežāk tiek izmantoti metāla materiāli, piemēram, nerūsējošais tērauds, alumīnija sakausējums vai cinka sakausējums. Šie materiāli nodrošina ne tikai uzlabotu mehānisko aizsardzību, bet arī efektīvi pretojas elektromagnētiskajiem traucējumiem (EMI).
Blīvmateriāls ir ļoti svarīgs ūdensnecaurlaidīgajiem savienotājiem, un tas tieši ietekmē to ūdensnecaurlaidību. Parastie blīvējuma materiāli ir silikons, etilēnpropilēna diēna monomērs (EPDM) un fluorkaučuks (FKM). Silikonam ir lieliska izturība pret augstu un zemu temperatūru (-60 grādi līdz vairāk nekā 200 grādi), tāpēc tas ir piemērots ekstremālām vidēm. Tā lieliskā elastība un kompresijas komplekts nodrošina ilgstošu blīvējuma uzticamību. EPDM, kas ir slavens ar izcilo laikapstākļu un ozona izturību, ir piemērots izmantošanai ārpus telpām. Fluorkaučuks ar savu izcilo eļļas un ķīmisko izturību bieži tiek izmantots ķīmiskajā un specializētā rūpnieciskā vidē.
Kontakti parasti ir izgatavoti no vara sakausējumiem, piemēram, fosfora bronzas vai misiņa, un ir pārklāti ar zeltu, niķeli vai alvu, lai uzlabotu vadītspēju, oksidācijas izturību un nodilumizturību. Zelta pārklājums ievērojami samazina kontaktu pretestību, padarot to piemērotu augstas-precizitātes signāla pārraidei, savukārt niķeļa pārklājums nodrošina uzlabotu aizsardzību pret koroziju.
Rezumējot, ūdensnecaurlaidīgo savienotāju materiālu izvēlei ir nepieciešams vispusīgi apsvērt ūdensnecaurlaidības pakāpi, darbības vidi un elektriskās veiktspējas prasības, lai panāktu optimālu veiktspēju, izmantojot līdzsvarotu materiālu kombināciju. Nākotnē, attīstoties materiālu zinātnē, jauni, vieglāki un ekstrēmi-videi-izturīgi materiāli turpinās veicināt ūdensnecaurlaidīgo savienotāju tehnoloģiskos sasniegumus.
